Laikraksti

Arhīvs	Avīzes "Zintnieks" 21. numurā lasiet:

	*Top jauna grāmata: Dzīvesprieka anatomija* (Laura PRIEDE) *Valsts karogu sarunas ― pārdomās dalās redaktore* Terēza LAUBE *Tā kādreiz bija: Novembris* *Lasītāju ierosināts temats: Brīvības pieminekļa vēsture* *Politikas aizkulisēs ieskatoties: Mūsu kopējais produkts jeb blēžu ekonomika* (Jānis MIEZĪTIS) *Veļu laiks* (Skaidrīte SKUJA) *Par brāķi jāmaksā vainīgajiem! Arī politikā.* *Ārzemnieki dziedināties dodas uz Latviju pie Ļubovas Mironovas* *Ieskats jaunajā grāmatā "Dvēseļu sarunas debesīs"* *Likteņa līkloči: Solījumu pildot ― saruna ar Lienu Čivči-Vaivodi* (Antra Krastiņa) *Noslēpumainības plīvurā tītie procesi: Ardievu, lielā zive!; Meduskoku birzs* (Georgs Pains) *Nākotne ― redzīgajiem un dzirdīgajiem* (Skaidrīte ALEKSEJEVA) *Kas ir vibrācijas un kāpēc šis jēdziens mums ir aktuāls?* (Oļegs DEMIDOVS) *Ar savu gaismu: Saruna ar režisoru Hariju Petrocki* (Antra Krastiņa) *Skarbi vārdi... Cik patiesi tie ir? Par dzimumiem, ģimeni un bērniem; Par brīvību, likumu un sodu; Par tautu un dzimteni; Par reliģiju un Dievu* (Juris PURVIŅŠ) *Lasītāju vēstuļu mozaīka: Mainu desu pret... "Zintnieku"! Jo vairāk saņemu... Skaidrītei Aleksējevai; Stiprajai Elitai* *Astroloģisko ziņu mozaīka: 57^o paralēle; Zodiaka zīmes un dzērieni; Palīdz remontēt... Mēness; Astroloģija un akmeņi: Skorpions* **Lasītāju daiļrade: Sabīnes Ozoliņas, Elvīras Skubes, Aivara Aivieksta, Lindas Šmites dzeja; Sabīnes Ozoliņas un Kristīnes proza Sniedz roku, draugs!: Aklie randiņi (Iveta KRŪMIŅA); Kāpēc viņa krāpj? Iepazīšanās sludinājumi Pie pilnas bļodas daraugu daudz (Ieva PĒTERSONE) Mans veselīgais ēdiens: Uzkodu plate ar ķiplokiem; Mēles salāti ar ķiplokiem Lietosim eļļas! (Skaidrīte SKUJA) Klimakss (Terēza LAUBE) Vārdojumi: Sāls vārdi Bezmaksas dziednieciskie seansi ― piedāvā dziednieks Jānis LIELAIS Solārijs? Jūs jautājat ― mēs atbildam: Kādu sulu dzert? Pretdatora ēdienkarte; Par meloni... Norūdīsimies regulāri! Interesantas lietas: Pieraduma noslēpums; Žāvāties ir veselīgi; Ķer modinātāju! Zemenes; Tiešām? Privātsludinājumi Izklaides lappuses: Krustvārdu mīkla; Humora konkursa "Ko viņi tur dara?" rezultāti; Jaunie politiķi Derīgi padomi: Pētersīļi; Saindēšanās; Par žultsakmeņiem; Pret audzējiem; Pret tuvredzību; Aizkuņģa dziedzera darbības uzlabošanai**

Speciālistu konsultācijas

"Zintnieka" redakcijā (Akadēmijas lauk. 1, 2.stāvā, 209.kabinetā, Rīgā, LV 1027, p.k. 24).

Obligāti pieteikties pie sekretāres pa tālr. 7215123.

INGA DĀBOLIŅA, dziedniece (mediķe, fitoterapeite, gaišreģe, enerģētisko negāciju likvidēšana) ― katru PIRMDIENU no plkst. 9.00 (tālr. 26527733)

ĒRIKS VISORS, dziednieks (bioenerģija, fitoterapija) ― katru OTRDIENU no plkst. 9.00- 12.30 (tālr. 7295038, 29421360)

BAIBA TEREŠKO, homeopāte, bērnu ārste, dziedniece ― katru OTRDIENU no plkst. 13.00 (tālr. 29152772)

PĒTERIS SILAVS, dziednieks (bioenerģija, fitoterapija, masāža), gaišreģis ― katru OTRDIENU no plkst. 9.00 9tālr. 29438019)

JĀZEPS KANCĀNS, dziednieks (bioenerģija, vakuummasāža, lūgsnas) ― katru TREŠDIENU no plkst. 9.00 (tālr. 29464873)

VITA CIPRUSE, dziedniece (bioenerģija, fitoterapija, gaišredzība), vārdotāja ― katru CETURTDIENU no plkst. 9.00 (pieteikties personīgi pa tālr. 3965236, 26148,492)

JĀNIS URTĀNS, dziednieks (bioenerģija, enerģētisko punktu biomasāža, organisma centra atgriešana savā vietā) ― katru piektdienu plkst. 9.30 (tālr. 29910279)

ZIGFRĪDS LIEDE, dziednieks (bioenerģija, gaišredzība) ― katru trešdienu.plkst. 9.00-11.00 (tālr. 29656936)

Lūk, daži materiāli no jaunākā "Zintnieka" 21. numura

DZĪVESPRIEKA ANATOMIJA

Lasīju jautājumu par cilvēku kurnēšanas iemesliem, un tūlīt atcerējos Bībelē paustu mīļu patiesību: "No sirds pārpilnības mute runā..." Šķistu ― mazums, ko cilvēks var nodomāt, savās pārdomās briedināt, ar ko sirdi stiprināt vai bojāt, ko nu cits par to visu var zināt. Mēle, kurai pavisam nešpetna daba, plāj tik visu laukā...

Piekritīsiet taču, ka katram no mums ir sava vērtību sistēma, savas pašapziņas latiņa, un tā viens, gleznainu apvidu skatot, tikai derīgu kokmateriālu saskata, bet cits gara acīm tver visu kā stiprinājuma mirkli, kā baudījumu gan sirdij, gan acīm. Domāju, būtība ietverta vārda Dzīvesprieks nojēgumā. Kam prieks par to, ka viņš dzīvo, kam atkal atbildību par savu esmi gribas citu pleciem uzlikt.

Attieksmi pret notiekošo dzīvē, pret cilvēkiem rada veids, kā katrs no mums tver un pauž informāciju. Par to vēsta katrs cilvēks pats, kad stāsta, kas īsti viņu neapmierina dzīvesbiedrā, kaimiņā, TV "sejā", kura katru vakaru jāskata, vai tajā, ko nule dzirdējis un skatījis, pastaigājoties ar suni. Kādam ir svarīgs runas veids, jo viņa ausis kā lokators uztver katru vārdu, skaņu, tempu un toni, bet tas, ko sarunu biedrs grib pavēstīt, paslīd gar viņa ausīm. Tāda nevērība savukārt otro dziļi aizvaino ― gluži kā ass duncis būtu iedurts... Citam gan dzirdamais, gan jūtamais, kā saka, viens pīpis. Svarīgi, lai būtu "bilde", lai būtu labs skats, lai būtu skaisti, un tāpēc viņam pašam patīk sevi izrādīt. Viņiem visur patīk iemest skatienu, protot iztēloties, kā būtu, ja būtu...

Jā, visai nelabprāt gribas klausīties tajā, kas paļā katru, ko tikai konkrētajā brīdī atceras. Saprotu, ka brīžiem var gribēties pat otrā ielas pusē pāriet, lai atkal būtu pasaudzētas ausis, lai ieekonomētu laiku, lai saglabātu sev dārgo sirdsmieru. Var tā, un var arī apstāties pats, lai nācējam novēlētu Labu dienu. Ja būsim bijuši vērīgi, citas reizes apnicīgajā sarunu biedrā klausoties, tad būsim uztaustījuši, sajutuši un ieraudzījuši, kam vairāk viņš pievērš uzmanību, kad sūdzas, kurn vai nosoda. Tad arī varam pasteigties pirmie, tieši viņam tīkamā un saprotamā veidā, viņa "valodā" minēt par ko rosinošu, skaistu vai iedvesmojošu. Piemēram, zinot, ka viņam kā neticīgajam Tomam visu gribas aptaustīt (katru reizi, ar jums runājot, viņš satver jūs aiz pogas...), varat līksmi uzvaicāt ― kur tad nu skrien kā pa mākoņiem?... Tas nekas, ka tobrīd aina pavisam cita. Toties viņš sev saprotamā valodā būs izdzirdējis jo labu vēlējumu, un čīkstēt vairs nemaz nevēlēsies. Tāpat, attiecīgi piemērojoties, var optimisma dzirksti piešķilt arī dzirdētājam vai redzētājam. Būsim vairojuši prieku. Vienaldzības vietā.

Mēs sakām, ka tie, kas savu ilgi krāto sāpi, neapmierinātību liek par katras sarunas pirmo tematu, ir ņaudētāji, īdētāji un čīkstētāji. Tai pat laikā pastāv iespēja priecāties, cik gudri Dievs par līdzsvaru pasaulē gādā. Iedomājieties, iztēlojieties tādu ikdienu, kur optimisti savas pilis būvē? Un nebūtu neviena, kas atgādinātu, lai taču saņemam sevi rokās, lai kaut uz brīdi ieraugām realitāti! Dzīves māksla iet roku rokā ar ikdienas spēju citam citu saredzēt, sadzirdēt un sajust. Ievērojot, ka katram savs sāpju slieksnis, savs iecietības un pacietības līmenis, kas arī piepilda sirdi.

Gaisma un Tumsa. Poli un Pretpoli. Labais un Sliktais. Viss ir Viens, tikai skatījums tāds, kā dažbrīd pelītei uz ziloni vai krokodilam uz mušu. Vienīgā patiesība un taisnīgums ir Visuma likumos, kas aicina otram pāri nedarīt. Tas arī par sirdi un mēli sakāms. Ja sirdī ilgu laiku krājusies skaudība un skopums, tad vienā brīdī kā lava izverd vārdu straume par to, cik gan tai vai tai ir slikta gaume, jo par Tādu naudu taču varēja kaut ko citu nopirkt. Tikai ― kas to zina, ko runātāja pati sev iegādātu, ja viņai ieliktu rokās maku ar naudu?

Kā balti gulbīši savā izpratnē mēs vēlētos katrs būt, un viens vien ceļš, kā dzīvi gaišāku sev un citiem padarīt ― tur, kur tumsa, nevis pienest to vēl vairāk un biezināt tumšās krāsas, bet sveci cerību stariem aizdedzināt. Tieši tālab svarīgi bez dienišķās sviestmaizes par savu garīgo dzīvi aizdomāties. Kaut tikai izlasiet, ieklausieties, sajūtiet! Kādas vibrācijas ir šajos vārdos: Ticība... Mīlestība... Samierināšanās... Līdzjūtība... Dāsnums... Taisnīgums... Darbs... Gaisma... Un kā līdzsvaram, kā salīdzinājumam izrunājiet, ieklausieties, iedomājieties, kādā krāsā, kādā toņkārtā skan ― Lepnums... Godkāre... Skaudība... Skopums... Grūtsirdība... Skumjas... Maldi... Naids... Ko katrs no mums ik dienas krāj savā sirdī no minēto vērtību un antivērtību saimes?

Svētie Raksti glabā daudz atbilžu uz mums svarīgiem jautājumiem, un turpat ― Sālamana Pamācības par sirdi, muti un taisnīgumu skaidro. Kas rada nesaprātīgu runu ― gan lišķīgu, gan pārmēru nievājošu un nelietīgu? Apslēptas dusmas, bailes un skumjas, neizrunātas problēmas ar kādiem konkrētiem cilvēkiem, un līdz ar to nesakārtotas attiecības. Tam visam pāri klājas nepiedošanas un vainas sajūtas glazūra. Negatīvās sajūtas, emocijas un domas ir liels negatīvs spēks, kas ar laiku izlaužas. Tāpat kā zeme, ilgi cietusi, aizturētās elsās klusējot... Izlikšanās, malā nolikšanas, acu pievēršanas filozofija neder ne katra cilvēka, ne ģimenes, ne politiskā un ekoloģiskā līmenī. Ja kādas emocijas mūsos verd, dursta un knieš, tās signalizē par draudošām briesmām. Tālab ― paldies rūgtumam un dusmām, ja tās uztaustījušas tumsas klātbūtni dvēselē.

Var jau būt, ka ar optimismu vieglāk dzīvot, ka smaids, neko nemaksādams, ir labākā ceļamaize un biedrs. Un piebilstu, ka reizēm labāk skumt. Atklāti ļaujot atzīt, ka dvēsele signalizē par kādiem aizvainojumiem, par zaudējumiem, kas nav izsāpēti vai pieņemti. Tādos brīžos nav ieteicams pat maskēties ar dežūrsmaidu. Apkārtējos mēs apmānīsim kādu brīdi, tostarp nocietinot savu sirdi. Vēlāk tie paši, kuriem neko pat neuzdrīkstējāmies atzīt par savu skumju avotu un esamību, brīnīsies, kāpēc esam tā mainījušies. Paši jau nemanīsim, kā mūsos palēnām iemājojusi cietsirdība, raupjums un cinisks trulums. Piedevām ― savu ciešanu apspiešana ar laiku noved pie depresijas. Jā, arī tām pašām daudzkārt pieminētajām dažāda veida atkarībām. Cits tad apkampj pudeli, cits bez jēgas un sāta sāk mīlas partnerus mainīt.

Mēs saņemam to, ko paši dodam? Es respektēju šo viedokli un piebilstu, ka veids, kā atbildam uz kaut ko vai kādam, arī ir došana. Kāds, savas neizsacītās skumjas, bailes un dusmas slēpdams, aizstājot tās ar agresīvu, nosodošu, noliedzošu runu, mums apniks. Pieņemsim. Nāks gadījums, kad kādam citam tieši ar mums gribēsies padalīties savā neadekvātajā rūgtumā. Un mēs nezināsim, ka tas viņam bija pēdējais mēģinājums kādam tuvoties, lai izrunātos, lai pastāstītu, ka nezin, kur padomu meklēt. Ko, paši to nezinot, savās bailēs no jauna apnicības momenta, būsim devuši?

Piekrītu, ir cilvēki, kuriem vaimanāšana ir pārvērtusies par tādu kā dzīvesveidu, un es gan to negribētu nosaukt par prieku. Viņiem, skaidro vai neskaidro, sava vien patiesība un gudrība. Un arī tā ir dzīvē, ka pat lielākajam optimistam reiz pienāk brīdis, kad mākonis sauli aizklāj neciešami ilgi. Tad ― ak, likteņa ironija! ― nāk un roku sniedz tas, kuram agrāk garām iets...

Cilvēku iekšējā dziedināšana notiek mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Tam, kurš kādu nicina, pieaugot gara izpratnē un ejot atpakaļ pie tā, par kuru iepriekš netaisni vārdi sacīti. Tam, kas citu sirdīs akmeņus mezdams, pašam reiz pēc žēlastības un taisnīguma lūdzot. Tā visu dzīves ceļu ejot un kā Dāvids lūdzot: "Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi!" Savas izaugsmes labad pārskatot savus aizsardzības mehānismus un atsakoties no pusaudzībai un egoismam raksturīgās melnbaltās domāšanas.

No Lauras Priedes topošās grāmatas

MŪSU KOPĒJAIS PRODUKTS

JEB BLĒŽU EKONOMIKA

Gandrīz visiem mums liekas, ka zinām, kas ir ekonomikas zinātne. Un gandrīz visi mēs pamatoti uzskatām, ka ekonomika ir sarežģīta zinātne, kuru nav viegli saprast. Šīs grūtības pavairo vēl tas, ka reāli dabā ir sastopamas divas dažādas ekonomikas ― tirgus ekonomika un blēžu ekonomika. Nereti tās abas ir tik cieši savijušās, ka grūti pateikt, kur sākas viena un kur otra beidzas. Ja par tirgus ekonomiku ir sarakstītas daudzas gudras grāmatas, kuras katrs var nopirkt vai izlasīt bibliotēkā, tad par blēžu ekonomiku, saprotamu iemeslu dēļ, ir ļoti ierobežota informācija. Tomēr kaut nedaudz zināt blēžu ekonomiku ir ļoti svarīgi, jo tieši šī ekonomika mūsdienās spēlē vadošo lomu ne tikai Latvijas valstī, bet arī ārpus tās robežām.

Kāds tad ir blēžu ekonomikas pamatmērķis? Tā ir vērtību iegūšana, neko neražojot. Bet, par cik vērtības nerodas no zila gaisa, tad ir tikai viens veids, kā tās iegūt, neko neražojot. Tā ir aktīva iesaistīšanās jau saražoto vērtību sadalē, ar attiecīgiem paņēmieniem panākot, ka šīs vērtības tiek sadalītas nevis atbilstoši īsto vērtību radītāju, bet gan nestrādājošu blēžu interesēm. To panākt nemaz nav tik vienkārši. Arī ražotāji, vērtību radītāji, nav tādi muļķi, kas no laba prāta atteiksies no sava darba augļiem. Tādēļ ir jārada vesela blēžu ekonomikas mērķiem piemērota sistēma, kas ļauj "likumīgā" ceļā pievākt to, ko citi ir saražojuši. Dibinot šādu sistēmu, ir jāpanāk, lai cilvēki tai ticētu un domātu, ka šis ir vienīgais iespējamais vērtību sadales veids, kura pastāvēšana ir gan visas sabiedrības, gan atsevišķu cilvēku interesēs. Taču faktiski šīs, uz blēžu ekonomiku balstītās, sistēmas pamatuzdevums ir nodrošināt to, lai salīdzinoši mazskaitlīga cilvēku sabiedrības daļa var netraucēti apzagt lielāko sabiedrības daļu un šis apzagtais vairākums tajā pašā laikā būtu pilnīgi pārliecināts, ka šī apzagšana ir viņu interesēs. Lai maza sabiedrības daļa varētu mierīgi dzīvot greznībā uz lielākās sabiedrības daļas rēķina, bet šī lielākā sabiedrības daļa būtu pilnīgi pārliecināta, ka ar savu čaklo darbu viņi ceļ tikai un vienīgi savu labklājību un veido tikai savu gaišo nākotni.

Ļoti labs šādas sistēmas modelis savulaik bija sociālisms. Tika pasludināts, ka zeme un ražošanas līdzekļi pieder valstij, bet valsts ― tie esam mēs visi. Tātad, atdodot saražotās vērtības valstij, mēs visi kļūstam bagātāki. Šādu loģiku ir grūti apstrīdēt. Atliek tikai čakli strādāt un gaidīt, kad vispārējais labklājības līmenis pakāpeniski un vienlīdzīgi celsies. Viss būtu bijis labi, ja vien cilvēki nebūtu sākuši ievērot, ka vieni šajā "vienlīdzīgajā" sabiedrībā tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem. Darba spars pamazām apsīka. Lielā Padomju impērija izjuka. Bija jāmeklē cits blēžu ekonomikas sistēmas modelis, kas nodrošinātu to pašu iespēju ― nelielai cilvēku saujiņai parazitēt uz pārējo rēķina. Šodien mēs varam droši teikt ― tas ir izdevies.

Mērķtiecīgi pārveidojot kapitālistisko tirgus ekonomiku, ir izdevies radīt drošu, blēžu parazitēšanas iespējām piemērotu, sistēmu. Kā galvenais cilvēku paverdzināšanas un izmantošanas instruments šajā sistēmā ir nauda. Dažādi manipulējot ar naudu un tās atbilstību saražotajām vērtībām, ir iespējams, neko neražojot, dzīvot pārticībā un greznībā. Pārticību un greznību sev nodrošināt var arī kādas valsts valdošais režīms, izpārdodot šīs valsts stratēģiskās izejvielas, resursus un ražošanas iespējas citai valstij piederošiem cilvēkiem vai firmām. Tomēr ar to vien nepietiek. Ir jāpanāk, lai iespējami vairāk ļaužu ticētu šai sistēmai. Ir jāpanāk, lai mazie cilvēki būtu pārliecināti, ka viss, kas notiek, tiek darīts tieši viņu labā vai vismaz vispārējas labklājības vārdā. Par cik vienkāršiem apgalvojumiem mūsdienās vairs neviens tā īsti ticēt negrib, visam notiekošajam ir jārada "zinātnisks pamatojums".

Te nu plašas iespējas sniedz ekonomikas zinātne. Pareizāk sakot, manipulēšana ar šīs zinātnes jēdzieniem un puspatiesībām.

Piemēram, visos plašsaziņas līdzekļos plaši tiek skandināts par to, ka Latvijā pēdējā laikā visai strauji un iespaidīgi ir cēlies iekšzemes kopprodukts. Un tas it kā liecinot par mūsu valstī notiekošo straujo attīstību. Cilvēku vairākumam, kas ekonomiku pārzina visai pavirši, ir grūti te kaut ko iebilst. Ir taču uzradušies daudzi t.s. investori, kas būvē šeit savus uzņēmumus, attīsta ražotnes... Var jau teikt, ka šo iekšzemes kopprodukta celšanos zināmā mērā ir iespaidojusi cenu celšanās, bet ekonomikas zinātāji jums uzreiz iebildīs, ka cenu celšanās no kopprodukta vērtības tiek atrēķināta un tātad tā izmaiņas neiespaido. Tiesa gan, viņiem būs pagrūti pierādīt, ka arī tie ražotāji, kas vairumā gadījumu cenu celšanas nolūkā nedaudz izmaina sava ražojuma nosaukumu (tādējādi it kā radot jaunu produktu) neiespaido šī kopprodukta celšanos, bet gan jau viņi arī šeit izdomās, ko teikt.

Kas tad īsti ir šis "iekšzemes kopprodukts"? Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir jēdziens ekonomikā, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību kādas teritorijas ietvaros kādā laika periodā (parasti gadā).

Arī izlasot šādu definīciju, ne katrs uzreiz sapratīs, kur paslēpta blēžu viltība. Bet tagad iedomāsimies, ka no viena paputējuša zemnieka kāds veiksmīgs uzņēmējs par simbolisku samaksu iznomā viņa lauku saimniecībā esošo tukšo lopu kūti un iekārto šeit kokapstrādes cehu. Cehs veiksmīgi sāk savu darbu un katru mēnesi saražo produkciju par daudziem tūkstošiem latu. Paputējušais zemnieks, savukārt, visa gada laikā savā pie mājas iekārtotajā sakņu dārzā izaudzē produkciju labi ja pāris simtu latu vērtībā. Par cik, par kokapstrādes cehu pārvērstā lopu kūts atrodas paputējušā zemnieka saimniecības teritorijā un viss tur saražotais arī attiecināms uz šo teritoriju, tad mēs ar pilnām tiesībām varam apgalvot, ka šīs zemnieku saimniecības "iekšzemes kopprodukts" tagad ir izaudzis milzīgos apmēros, gan procentuāli, gan naudas izteiksmē. Tajā pašā laikā zemnieks gan nekādu izaugsmi no tā nejutīs un nezin, vai būs priecīgs, ja sāksim viņu apsveikt ar lielajiem panākumiem un grandiozajiem viņa saimniecības attīstības tempiem, par argumentu minot viņa "saimniecības iekšzemes kopprodukta milzīgo pieaugumu".

Lai izbēgtu no šādām aplamībām, ekonomikas zinātne lieto tādu jēdzienu kā "nacionālais kopprodukts". Par nacionālo kopproduktu sauc kādai valstij piederošās rūpniecības gadā saražoto preču un pakalpojumu vērtību. Atšķirībā no iekšzemes kopprodukta, nacionālajā kopproduktā tiek ņemts vērā tas, kam pieder ražošanas faktori, nevis kur notiek ražošana. Ja Vācijai, ASV vai Krievijai pieder kāda ražotne Latvijā, tad arī tās peļņa attiecīgi pieder Vācijas, ASV vai Krievijas nacionālajiem kopproduktiem.

Tikai nedomājiet, ka tie diplomētie ekonomisti, kas mums visu laiku cenšas iestāstīt, ka Latvijā notiek kaut kāda attīstība un kā argumentu min iekšzemes kopprodukta celšanos, to nezina vai nesaprot. Viņi, kā blēžu ekonomikas sistēmas sastāvdaļa, vienkārši pilda savu darbu. Viņi rada "zinātnisku pamatojumu", ar kura palīdzību mums savas valsts izzagšana un izpārdošana jāuzņem kā ceļš uz progresu. Viņi, ar šī iekšzemes kopprodukta palīdzību, mums "zinātniski pierāda", ka, par sviestmaizi čakli strādājot svešām valstīm piederošu firmu ražotnēs, mēs celsim nevis citu, bet savu labklājību un gādāsim nevis citai, bet savai valstij ― Latvijai strauju attīstību. Un tas ir tikai viens sīks piemērs, kā ekonomikas zinātne tiek padarīta par blēžu ekonomikas kalponi.

Visdīvainākais visā šajā lietā ir tas, ka gandrīz neviens no šiem blēžu ekonomikas ideologiem nejūt nekādu naidu ne pret mums, ne pret Latvijas valsti. Tieši otrādi ― lielākā viņu daļa sevi uzskata par kārtīgiem latviešiem, savas zemes patriotiem. Viņi no sirds priecājas par Latvijas sportistu veiksmēm dažādās sacensībās un sāpīgi pārdzīvo neveiksmes. Viņi svinīgos brīžos ir gatavi izjusti nodziedāt "Dievs svētī Latviju" vai uzsaukt kādu tostu par Latvijas gaišo nākotni. Viņi var būt pat aizkustinoši rūpīgi un gādīgi vīri un tēvi savās ģimenēs. Bet, ko lai dara, ja blēži par kalpošanu labi maksā, turpretim, strādājot savas tautas vai valsts labā, šodien var nopelnīt tikai nepatikšanas?

Un kas tad gādā par šīm nepatikšanām? Tie ir tādi paši latvieši ― blēžu sistēmas kalpi. Tā rodas apburtais loks ― cits citu kontrolējam, cits citu muļķojam, cits citu sodam par nepaklausību un piespiežam kalpot. Sistēma strādā!

Jānis Miezītis ( raksts no portāla: http://tautiskums.blogs.lv/)

Mainu desu pret... "Zintnieku"!

Neesmu nekāda dižā rakstītāja, taču šoreiz nevaru klusēt. "Zintnieka" redaktore jau vairākas reizes it kā vainīga jūtas, ka nāksies paaugstināt avīzes (man gan tas liekas žurnāls...) cenu. Cienījamā Terēza Laube! Neesiet nu tik pieticīga un beidziet tik ļoti uztraukties par lasītāju naudas maciņiem! Ja kāds patiesi gribēs nopirkt vai abonēt "Zintnieku", tad divas reizes mēnesī varētu arī nenopirkt pa pusotram litram piena ― veselība no tā necietīs. Bet "Zintnieks" taču spēs būt palīgs ilgus gadus ― jūs sniedzat tik kolosālus padomus, kas der visa mūža garumā. Arī aktualitātes tur ir gana daudz apcilātas ― un tā varētu iztikt arī bez kāda dienas avīžu blāķa.

"Zintnieks" visa gada garumā nav paaugstinājis maksu ne par santīmu. Bet preces veikalos? Pakalpojumi? Īre? Santīms pie santīma un cenas divkāršojas, pat trīskāršojas. Paldies, ka jūs esat pratuši izdzīvot! Un mēs esam spējuši tikt pie "Zintnieka" lasīšanas. Nu, kā saka ― kas būs, tas būs! Es ļoti ceru, ka mēs, uzticīgie, kādu dienu nepadzersim pienu un neieēdīsim desu, bet mūsu galdā toties būs "Zintnieks"!

Emerita Zalmane (Rīgā)

P.S. Pat cerējuši nebijām, ka kāds tik precīzi atainos pašreizējo stāvokli. Būsim gandarīti, ja arī pārējie mūsu lasītāji to visu sapratīs un nākamgad būs kopā ar mums. Par abonēšanas un pirkšanas noteikumiem ziņosim nākamajā numurā.

Bezmaksas seansi

Laikā, kad viss, izņemot varbūt jūsu darbu, maksā bargu naudu un ar jūsu pensiju nevar nosegt pat iztikas minimumu, jūs varat saņemt 3 bezmaksas dziednieciskus seansus. Jūsu vienīgie izdevumi būs laikā no 11. līdz 18.novembrim plkst. 18.00-19.00 atsūtīt īsziņu (SMS) ar tekstu "Lūdzu palīdziet" uz vienu no šiem tālruņa numuriem: 29631838 vai 29263925. Ja šos noteikumus neievērosiet, seansiem netiksiet pielaisti.

Pēc tam ar SMS saņemsiet atbildi, kurā jums tiks paziņots seansa laiks. Norādītajā laikā ik pēc 5 minūtēm 5-10 sekundēs jāpadomā apmēram šādi: Man ir slikti konkrēti tur un tur, dziednieks Jānis Lielais cenšas man palīdzēt, un cik labi būtu, ja man tur un tur paliktu labāk. Pēc tam 5 minūtes jādomā par skaisto (varbūt zudušo) jaunību, tad atkal jāsāk viss no gala. Seansa ilgums ― 45 minūtes. Ja slimniekam ir problēmas ar domāšanu šādā režīmā, tad seansa laikā viņa vietā jādomā kādam starpniekam, kurš tad arī atsūta SMS. Starpnieks vienlaikus var padomāt par vairākiem slimniekiem, kuri savukārt var atrasties jebkurā pasaules malā.

Pēc 1. un 3. seansa jums piezvanīs Māra (tālr. 29631838) un uzdos dažus jautājumus un varbūt piedāvās papildus bezmaksas seansus ― ja būs nepieciešamība.

Bet es no rakstītpratējiem gaidīšu atsauksmes "Zintnieka" redakcijā (Jānim Lielajam, "Zintnieks", p.k. 24, Akadēmijas lauk. 1, Rīgā, LV 1027).

Jānis Lielais, dziednieks (tālr. 29263925)

Šis un tas par meloni...

Meloni nedrīkst ēst: * ja ir tukšs kuņģis; * īsi pirms un tūlīt pēc ēšanas; * kopā ar jebkuru citu ēdienu.

Meloni drīkst ēst: * ēdienreižu starplaikos; * 1-2 stundas pēc ēšanas.

Ja kuņģim nekas nekait, ap šo laiku uzņemtā barība to jau ir pametusi, bet, ja gremošanas process norit slikti, ēdiens kuņģī aizkavējas ilgāk, tādā gadījumā meloni vēlams ēst 3-4 stundas pēc maltītes.

Katram temperamentam - sava melone. Holēriķiem nav vēlams ēst meloni tīrā veidā, bet vienmēr vajadzētu to savienot to ar kādu bezrauga mīklas izstrādājumu. Viņiem ieteicams izvēlēties saldeni skābās, nevis medaini saldās šķirnes. Melanholiķiem ― melonei piedevas nav vajadzīgas. Viņiem piemērotākas ir medainās šķirnes. Sangviniķiem un flegmātiķiem ieteicams vidēji saldās šķirnes. Ēdot lielos daudzumos, vēlams, bufera produkts.

Sens kulinārijas noslēpums. Jau kopš seniem laikiem ir zināms kāds noslēpums, kas pierāda, ka melone ir bagāta ar vielām, kuras palīdz noārdīt sarežģītas organiskās struktūras. Proti, lai gaļa, pat vissīkstākā, ātri izvārītos un kļūtu mīksta, maiga un sulīga, katlā jāpieliek melones mizas gabaliņš.

Apkopoja Daina Ārena (Ventspils raj.)