Laikraksti

Piedalīties diskusijā	Arhivs	Avīzes "Zintnieks" 20. numurā lasiet:
		Vārdu spēka valdzinājums: Uzdāvini sev laiku brīnīties! (Ieva Trimalniece) Dzīvot uzplaiksnījumos ― pārdomās dalās redaktore Terēza Laube Dzīves mācībstundas: Pār pasauli valda domas (Arvīds Kalme) Totalitārais liberālisms Latvijā (Jānis Kraulers) Latviskās mentalitātes noslēpumainajos labirintos: Mūsu spēks slēpjas sirdīs un delnās (Regīna Valtenberga) Senatnes atspulgi mūsdienu tradīcijās: Vedības un mūslaiku kāzas (Linda Šmite) Pašatklāsme sev un citiem: Gatavība kalpošanai (Ieva Pētersone) Raibu raibais NOVEMBRIS Likteņa līkloči: Ilzes cīņa par meitas dzīvi (Antra Krastiņa) Noslēpumainības plīvurā tītie procesi: Snomanena miteklis; Kosmosa pavēlnieks ― maijiem (Georgs Pains) Nākotne ― redzīgajiem un dzirdīgajiem (Skaidrīte Aleksējeva) Neirofunkcionālā diagnostika (Dace Laksberga) Ar savu gaismu: Saruna ar ārsti Irēnu Mangali (adatu terapija, hirudoterapija, biorezonanse, homeopātija) ― Art interesi par visu (Antra Krastiņa) Par intelektu, inteliģenci, jūtām un emocijām ― Cilvēks ir vesela pasaule (Arvīds Kalme) Lasītāju vēstuļu mozaīka: Paldies dziedniekam Jāzepam Kancānam; Kur risks? Skola, skola, skola! Labdien "Zintniek"!  Skaidrītei Aleksējevai; Jūs lūdzāt padomu; Par zēniem; Palīdzēšu! Astroloģisko ziņu mozaīka: Debesu zīmes valda; Lunārais mēnesis un veselība: Novembris; Čika laiki novembrī (Andris Račs) Lasītāju daiļrade: Dzintras Zorgevicas un Liegitas dzeja; Elvīras Skubes un Arvīda Špudes proza Sniedz roku, draugs!: Aklie randiņi (Iveta Krūmiņa); Kāpēc viņš krāpj? Iepazīšanās sludinājumi Klēpja suns ― dzīvnieks vai aksesuārs? (Kitija Balcare) Mans veselīgais ēdiens: Kartupeļu plācenīši ar olu un sinepju piedevu Aizcietējumi (Terēza Laube) Klimakss (Inga Dāboliņa un Terēza Laube) Mācīsimies kopā: Organisma centrs (Jānis Urtāns) Jūs jautājat ― mēs atbildam: Analģētiķi mazina sāpes, bet...; Nauda un vīrusi; Stāsta lūpas; Depresija Interesantas lietas: Matemātika ikdienā ― mīnusi un plusi; Rievas sejā Privātsludinājumi Izklaides lappuses: Krustvārdu mīkla; Kāpēc motocikls ir labāks par sievieti; Mūsdienīgas atziņas; Valsts vīrietis Derīgi padomi: Tā ārstēja senatnē; Augi ― pret stresu; Augi ― organisma attīrīšanai; Gremošanas uzlabošanai; Kleopatras jaunības krēms Speciālistu (dziednieku) konsultācijas redakcijas telpās

Speciālistu konsultācijas

"Zintnieka" redakcijā (Akadēmijas lauk. 1, 2.stāvā, 209.kabinetā, Rīgā, LV 1027, p.k. 24).

Obligāti pieteikties pie sekretāres pa tālr. 7215123.

INGA DĀBOLIŅA, dziedniece (mediķe, fitoterapeite, gaišreģe, enerģētisko negāciju likvidēšana) ― katru PIRMDIENU no plkst. 9.00 (tālr. 26527733)

ĒRIKS VISORS, dziednieks (bioenerģija, fitoterapija) ― katru OTRDIENU no plkst. 9.00- 12.30 (tālr. 7295038, 29421360)

BAIBA TEREŠKO, homeopāte, bērnu ārste, dziedniece ― katru OTRDIENU no plkst. 13.00 (tālr. 29152772)

PĒTERIS SILAVS, dziednieks (bioenerģija, fitoterapija, masāža), gaišreģis ― katru OTRDIENU no plkst. 9.00 9tālr. 29438019)

JĀZEPS KANCĀNS, dziednieks (bioenerģija, vakuummasāža, lūgsnas) ― katru TREŠDIENU no plkst. 9.00 (tālr. 29464873)

VITA CIPRUSE, dziedniece (bioenerģija, fitoterapija, gaišredzība), vārdotāja ― katru CETURTDIENU no plkst. 9.00 (pieteikties personīgi pa tālr. 3965236, 26148,492)

JĀNIS URTĀNS, dziednieks (bioenerģija, enerģētisko punktu biomasāža, organisma centra atgriešana savā vietā) ―  2. un 16.XI no plkst. 9.30 (tālr. 29910279)

ZIGFRĪDS LIEDE, dziednieks (bioenerģija, gaišredzība) ― 30.X, 13. un 27.plkst. 9.00-11.00 (tālr. 29656936)

Dzīvot uzplaiksnījumos

    Mūsu pasaule pašlaik dzīvo uzplaiksnījumos... Apmēram tā kādā intervijā teica slavenā dziedātāja Elīna Garanča.

    Patiesi ― kā zibens, kā rūsa, kā spuldzīte pirms izdegšanas uzplaiksnī ziņas, notikumi, situācijas... Izgaismojas tik lielā mērā, lai paspējam ieraudzīt, bet ne apskatīt un saprast. Vienam uzplaiksnījumam seko nākošais ― vēl kontrastaināks un intriģējošāks. Tā ― iepriekšējais piemirstas, izbalo, kļūst it kā maznozīmīgs...

    Un mēs aulekšojam, nerazdami iespēju piestāt, plašāk atvērt acis, pastiepties uz pirkstgaliem un aiz problēmu gūzmas saskatīt attiecību skaistumu. Zinu, zinu ― tas nav viegli izdarāms, tomēr ir iespējams. Ja ļoti gribas. Ja ir iekšēja vajadzība. Ja pārlieku nenomāc šaubas ― vai spēšu neredzēt ikdienas pieaugošās materiālistisko atkritumu (problēmu?) kaudzes, kuras grasās mani aprakt? Un vispār ― vai tad ir vērts...

    Protams, arī man šīs izjūtas itin labi pazīstamas. Taču lielākoties cenšos tās uzlikt uz plaukstas un... aizpūst. Kā putekli, kā svešas cigaretes nejauko dūmu ― kā kaut ko tādu, kas man nav vajadzīgs. Un reizēs, kad tas izdodas, atplaukst dvēsele. Tikai tad saprotu, KĀPĒC man bija jāpārkāpj tie kalni. Lai savu dvēseli iepriecinātu, lai dāvātu tai, t.i., sev, dievišķu mieru un apskaidrību ― materiāli neizmērojamu bagātību. Kaut uz mirkli...

    Atceros, ka šo atziņu guvu tad, kad brīnišķīgais mākslinieks, rakstnieks un visādi citādi lielisks cilvēks Ojārs Mits atnesa grāmatas "Dvēseļu sarunas debesīs" manuskriptu un lūdza: es to nevienam pašam neesmu rādījis, tikai izlasiet; varbūt nav vērts nevienam arī rādīt... Paņēmu, tiku līdz autobusa avārijas aprakstam un noliku nost ― atkal kāda šausmenīte... Nē, tas nav priekš manis! Pēc krietna laika ierunājās sirdsapziņa ― bet es taču apsolīju... Pārskatīšu "pa diagonāli". Un ― izlasīju visu, gūstot bagātīgu jūtu gammu un krietni papildinot ezotērisko zināšanu bagāžu. Gaisma, smaids, asprātība, vieglums, miers un ― dziļa nopietnība. Izlasīju un tikai tad ķēros pie rediģēšanas ― man ļoti gribējās šo šīszemes dzīves atspulgu Debesīs uzdāvāt visiem mūsu lasītājiem. Nudien esmu priecīga, ka kopā ar Ojāru Mitu varu cilvēkiem dāvāt iespēju pastiepties uz pirkstgaliem un aiz sadzīvisko problēmu kalniem ieraudzīt attiecību skaistumu.

Jā, arī tas ir tikai viens uzplaiksnījums. Ļoti ceru, ka ilgstošāks, kurā var ne tikai kaut ko ieraudzīt, bet arī saskatīt un saprast.    Terēza Laube

Vedības un mūslaiku kāzas

    Vedības jeb jaunas ģimenes nodibināšana izdarību daudzumā , tradīciju kuplumā, līksmībā pārsniedz visus pārējos latviešu mūža godus. Vārds "vedības" vēlāk aizstāts ar lībiešu vārdu "Kāzas". Mūsdienu kāzu norise ir senlaiku vedību tradīciju, izdarību sajaukums ar jaunāku laiku laulību ( kristīgās baznīcas ceremonijā) pienesumiem, kā rezultātā izveidojusies pilnīgi jauna parašu izpratne, īstenojums, aizmirstībai atdodot vedību svarīgākos elementus un vietā liekot modernus jauninājumus, dažbrīd ar banalitātes piegaršu, jaunajiem atvadoties no bērnības, pareģojot nākotni, viņus guldinot , viesus izklaidējot.

Vedēji

    Ar vārdu "vedēji" šodien saprot vienīgi jaunā pāra jeb saderēto ceļa rādītājus, pavadoņus, kas tradicionālā izpratnē ir precēts heterogēnisks pāris. Nu pārsteigums nav, ja vedēji ir viena dzimuma pavadoņi. Vedēji mūsu senču mūža godos bija jaunā vīra piederīgie, dzimtas pārstāvji, jo viņi ir tie, kas pie sevis ved saderēto meitu. Dižie vedēji-tikai tautieša precēts brālis, māsa vai tuvu radu pāris un neviens cits.

 Līgavas zagšana

    Lai uzjautrinātu kāzu viesus, līdz pulksten 24.00 tiek darīts viss, lai nozagtu jauno sievu, kurai pirkstā uzticības zvērējuma zīme. Par zagšanu jau iesilušajiem ciemniekiem atgādina vedējpāris, ieceļot dažus godībniekus par jaunās sievas apsargiem. Der zināt, ka līgavas laupīšana ir stipri aizvēsturiska, Latvijas teritorijā aizliegta jau 1422. gadā Livonijas zemes tiesību rīkojumā. Līgavas zagšana ir novēlota un nevietā.

Senatnē puisis, kurš vēlējās iegūt sievu, slepeni noskatījās meitu, un viens pats vai ar palīgiem meitu sagūstīja un aizveda uz savu sētu. Ja meitas piederīgajiem jeb panāksniekiem neizdevās zagļus panākt, tad bieži gadījās meitai tālajā novadā pavadīt vairākus gadus, neredzot savējos. Atpakaļceļ nebija zināms, jo meita vesta aizsietām acīm. Vēlāk zagšanu aizstāja līgavas pirkšana par naudu, nevis kā vergu, bet atlīdzinot vecākiem par meitas audzināšanu, darbaspēka zaudējumu.

    Tāpēc šobrīd jau precētas sievas zagšana raisa neizpratni. Vēl lielāku neizpratni rada jaunā vīra nolaupīšana, kad līgavu nozagt neizdodas.Pieprasītā izpirkuma dēļ? Bet uz galda ir viss, ko izdevās paģēr zagļi.

Vietraugos iešana

    Nepelnīti aizmirsta ir vietraugos iešana, kas nozīmē ziņu ievākšanu par tālā novada tautieti. Interesē viss, kas saistās ar dzīvošanu un darba gaitām jaunajā dzīves vietā.

    "Māsiņai vietu raugu, lai tā neraud dzīvodama", teic latvju daina, bet rakstnieks A. Grīns romānā "Zemes atjaunotāji" meitas vectēvu, pārģērbtu par ceļinieku, sūta uz puiša novadu, lai ievāktu vajadzīgās ziņas.

    Mūslaiku kāzās atklājas tas, ka abas darījumā iesaistītas puses ne tikai nav vietu bijušas raudzīt, bet arī vecāki vēl sveši pat no skata. Viss ir tik vienkāršots, ka robežojas ar vienaldzību un paviršību attieksmēs citam pret citu. Ir gadījumi, kad nevērība kāzās pausta ar apģērbu: īsbiksēm, triko krekliņu un sporta kurpēm kājās. Ko saka dainas? Latviešiem grezna ģērbšanās un iznesība godos izpaudusies, velkot savas labākās drēbes, rotas.

Pūra vešana

    Ja grib latviskas kāzas svinēt, jāzina, ka precību darījumos ievērojama vieta ierādīta meitas pūram- visai mantai, ko meita, izejot pie vīra, ņem no tēva mājas līdzi uz tautieša sētu. Noruna par pūra lielumu bija daļa no derību līguma. Pūra lielumu saistīja arī ar meitas čaklumu. Lai to piedarinātu, darbs sākams no mazotnes.  Vedību norises laikā daļa no pūra tika tautieša radiem, daļa - veltīta ziedošanai tīrumiem, kur būs jāstrādā, pirtij, kur jādzemdē, taciņām, kur jāstaigā. Tā koku zaros palika jostas, prievītes, cimdi, zeķes, ūdenī nauda un gredzeni.

    Kas notiek mūsdienās ar meitas pūra dalīšanu? Visbiežāk tās ir dāvanu kartes, kas tiek pasniegtas. Kam? Vedējpārim, abu jauniķu vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem. Baidoties no sadāvinātajām vilnas segām, arī jaunais vīrs un sieva no kāzu viesiem viskarstāk vēlas saņemt dāvanu kartes. Notiek savstarpēja apmainīšanās ar kartēm.

    Dažs vedējpāris ir dzirdējis par ziedošanu, un, braucot pāri septiņiem tiltiem, pie kāda tilta slitas pieslēdzot piekaramo atslēgu, liek ziedot ūdens mātei. Apsveicami! Bet kāpēc šai vietā, kāpēc šai dzelmei tiek sauja sīknaudas, bet ne ūdens klēpim ceļa uz jauno dzīves vietu? Tāpēc, ka ceļš ved uz viesu namu- pirti, nevis tautieša mājām.

 Dejošana

    Dejošana latviešiem bija visos godos: krustabās, vedībās, pat bedībās. Dziedāšanu vadīja teicēji, dancošanai bija savi vadītāji. Spēlmaņus labi atalgoja, jo bez deju pavadījuma vedības nebija domājamas. Arī mūsdienās muzikanti nespēlē par nieka grašiem, bet godiniekiem gaumes pārāk dažādas, lai dejotu tā, ka rīb, tā, ka uguņi šķiļ. Dejo jaunas dāmas pa vienai ar alus pudeli vienā, cigareti otrā rokā. Cits karsējas saunā, cits visām virsdrēbēm jau plunčājas dīķī, vēl dažs plēš traukus un kāds skrūvē magnetafonu skaļāk par muzikantu darbu.

    Agrāk no dancošanas gaidīja, lai skanētu grīda, apavi, rotas, gredzeni, vainagi. Puiši bēra zābakos naudas gabalus, lai tie dancojot žvadzētu. Citam bija pieši, kas šķindēja.

    Viss plūst, mainās, pārvēršas. Nevar prasīt no kāzu viesiem, lai dejās rīb un skan, ja tagad skrapst un švīkst. Dāmu sintētiskie garie mati uz muguras, nedzīvie akrilšķiedras nagi, liekās, uzacis aizsniedzošās skropstas.

    Ir latviešiem šobrīd kāzas, kurās vairs nedzied. Neviena dziesma neizskan, pat "Mazs kukainīt`s pa jūru" nepeld. Dziedātāju un ēdāju tauta košākajos mūža godos pie garajiem goda galiem vairs tikai ēd un dzer, augstas laimes uzsauc, nolasot tostus no iepriekš uzrakstītām lapām.

    Gari galdi vēl tiek klāti, bet Dieviņu retais iedomā. Kurš no godiniekiem mana, ka "Dievs aiz loga klausījās, vai ar viņu pieminēs"? Vajadzētu atcerēties- Dievs, Laima, Māra piedalās visos cilvēka mūža godos.

Vainaga noņemšana, mičošana

    Izdarības, kas saistās ar vainadziņa noņemšanu, mūslaikos vēl tuvas sākotnējām rīcībām- svecītes rokās, dziedāšana, vainaga noņemšana, sievas galvas segas uzlikšana, viesu cienāšana ar jaunās sievas cienastu. Tautasdziesmas "Dedziet, brāļi, gaišu guni, nu ņems manu vainaciņu" vai "Jau tautiņas naudu skaita par māsiņas vainadziņu" aizstātas ar "Raudiet, meitas, raudiet, puiši", aizmirstot, ka ne jau skumjas ir jauno puišu un jauno meitu acīs par to, ka nu viņi par vienu mazumā, bet vairāk gan bēdājas pati vainadziņa nēsātāja: "Nekad žēli neraudāju, kā raudāju vienu dienu, Redzu savu vainadziņu zūdam tautu rociņā."

    Kļūda tā, ka vainagu mūsdienās neļauj noņemt jaunajam vīram, ko senāk tautietis darīja baltiem cimdiem rokās. Sievas baltautu uzlika vedējmāte vai vīramāte.  Vārdu "mičošana" lieto vēl joprojām, bet neapzinot tā izcelsmi un nozīmi. Sievu cepures valkāšana latviešos ieviesusies no muižas, cepurei paturot vācisko nosaukumu "mice".

Nobeigums

    Literatūras stundās, kas veltītas latviešu mūža godiem, skolēni rosināmi veikt pētījumu, kā svinētas kāzas agrāk un tagad, kāpēc tieši rudens latviešiem bija kāzu laiks, kāpēc kāzas svinēja daudzas dienas. Tādejādi, problēmiskās pieejas rosināti, skolēni iepazītos ar seno vedību aprakstiem, šodienas kāzu scenārijiem un nonāktu pie secinājumiem, ka mūslaiku kāzās trūkst īstuma sajūtas. Par daudz nepareizību, novirzes no sākotnes.

Linda Šmite, 26110120